Stipri atbalstam
Nepalikt malā, bet reaģēt! - atskats projektā "Stipri atbalstām"Biedrība "Sadarbības platforma" 2022. gada martā uzsāka projektu "Stipri atbalstam", kura mērķis bija stiprināt Latvijas iedzīvotājus pilsoniski aktīvai rīcībai saistībā ar Ukrainā notiekošo karadarbību un tās izraisītajām sekām Ukrainā un Latvijā. Galvenās projekta aktivitātes bija veltītas brīvprātīgo iesaistei, apmācībām un psihoemocionālajai palīdzībai atbalsta sniedzējiem - biedrības biedriem un brīvprātīgajiem. Paredzēti bija arī pasākumi, kuros piedalās brīvprātīgie, sniedzot atbalstu Ukrainas situācijā cietušajiem un iesaistoties pilsoniski nozīmīgas aktivitātēs, kā arī veicinot dezinformācijas novēršanu un mazināšanu. Projekta vadītāja Lauma Celma projektam uzsākoties stāstīja: "Vērojot pēdējo mēnešu situāciju Ukrainā, nespējam palikt vienaldzīgi malā stāvot un domājām, kā, esot Latvijā, varam palīdzēt. Vēlamies sniegt savu artavu un ar dažādu atbalsta pasākumu palīdzību mudināt gan biedrības biedrus, gan plašāku sabiedrību darboties kā brīvprātīgajiem un sniegt šobrīd tik ļoti nepieciešamo palīdzību Ukrainas iedzīvotājiem. Mēs apmācīsim brīvprātīgos, lai tie varētu kvalitatīvi darboties un sniegt atbalstu Ukrainas situācijā cietušajiem, aicināsim būt pilsoniski aktīviem un iesaistīties dažādās aktivitātēs, kā arī pievērsīsim uzmanību cīņai pret dezinformāciju - meklēsim atbildes, kā izprast atšķirību starp uzticamām ziņām un maldinošu informāciju." Projektu noslēdzot, biedrība secina, ka mērķis ir sasniegts pilnībā - brīvprātīgie iesaistījās un aktīvi darbojās visu projekta laiku, pat vairāk cilvēki kā bija plānots. Būtiski uzsvērt, ka sākotnēji bija grūti projekta mērķa grupas pārstāvjiem izskaidrot, ka šoreiz nodarbības ir paredzētas nevis citiem, bet viņiem pašiem, ka tas ir atbalsts pašiem darītājiem. Jo nekad iepriekš šāda situācija nebija bijusi. Visi nodarbību apmeklētāji izteica milzīgu pateicību vadītājiem, biedrībai un AIF par šo doto iespēju. Un atzina, ka šāds atbalsts patiesībā ir ārkārtīgi būtisks un vajadzīgs. Jo tas dod lielāku spēku pašiem darboties. Un ir arī kā skola tam, kā labāk palīdzēt citiem. Līdz ar to izdevās ne tikai atbalstīt brīvprātīgos, bet arī iedot viņiem instrumentus darbā ar cilvēkiem no kara zonas. Projektam noslēdzoties, projekta vadītāja par notikušajām apmācībām pauž sekojošu viedokli: "Ilgtermiņā būs ieguvums visiem, kuri piedalījās projektā apmācībās. Kā paši atzina, viņi guva ne tikai paši sev atspēriena punktu turpināt darboties, atrast spēkus sevī, prast sev bezspēcības un depresijas brīdī palīdzēt. Bet bija arī laba skola, kā viņi var izmantot kādus no paņēmieniem palīdzot citiem, labāk saprotot kā runāt ar cilvēkiem traģiskās dzīves situācijās. Tas ir liels ieguvums ilgtermiņā." Projekta īstenošanas laikā brīvprātīgajā darbā iesaistījās un aktīvi darbojās 13 cilvēki, kuri nekad agrāk nebija bijuši brīvprātīgie. Taču īslaicīgi, kā brīvprātīgie iesaistījās daudz lielāks cilvēku skaits un vairāki iesaistījās kā konsultanti atbraukušajiem, palīdzēja uzrunāt video materiālu filmēšanai. Video veidošanas process daudziem lika ļoti tieši un nepārprotami saprast notiekošā nozīmīgumu. Tā mudinot aktīvāk interesēties par notiekošo, iziet no sava informacijas neesamības burbuļa. Projekta laikā tika arī uzņemti video - Ukrainas iedzīvotāju stāsti. Uzņemtie video ir neatsverama vērtība gan kā šobrīd notiekošā atspoguļojums, gan nākotnē kā patiesu vēstures faktu saglabāšana. Nozīmīgs projekta rezultāts ir arī visas nepieciešamās informācijas apkopošana vienuviet - ukraiņiem, kuri ierodas Latvijā - tika izveidota publiska grupa platformā Facebook, kurā tiek apkopota un regulāri papildināta informācija ukraiņu valodā par palīdzības saņemšanas iespējām Latvijas pašvaldībās, kā arī - atbildīgo iestāžu kontaktinformācija un lielāko Latvijas pilsētu ģeogrāfiskās koordinātas. Nepalikt malā, bet reaģēt, saskaņā ar savu izpratni, iespējām un vērtībām - tāds bija šī projekta vadmotīvs. Biedrības "Sadarbības platforma" projekts "Stipri atbalstam" tika finansēts EEZ un Norvēģijas grantu programmas "Aktīvo iedzīvotāju fonds" ietvaros. p>#AktivoIedzivotajuFonds #ActiveCitizensFund #EEAgrants #EEAgrantsLatvia Ukrainas iedzīvotāju stāsti Ukrainas iedzīvotāju stāsti: Mihails no Severodoņeckas Aicinām noskatīties Ukrainas iedzīvotāju stāstus par pieredzēto un pārdzīvoto, sākoties karam Ukrainā, došanos prom no Ukrainas un ierašanos Latvijā. Šis ir 10. video stāsts, ko stāsta Mihails no Severodoņeckas. Video stāsti top projektā "Stipri atbalstam". Projektu "Stipri atbalstam" īsteno biedrība "Sadarbības platforma" un tas tiek finansēts EEZ un Norvēģijas grantu programmas "Aktīvo iedzīvotāju fonds" ietvaros. Video stāsta tulkojums latviešu valodā: "Labdien, mani sauc Mihails, esmu dzimis Severodoņeckā, Luganskas apgabalā, Ukrainā. Man 24. februāra rīts sākās ar sprādzienu skaņām, tas nozīmē, ka es pamodos, dzirdot sprādzienu skaņas. Pie manis istabā pēc tam ienāca vecāki un pateica, ka ir sācies karš. Nu kā sācies, mums jau 2014. gadā tas sākās... Aktīvā fāze. Mums zvanīja draugi no Harkivas, Odesas, teica, ka visas pilsētas tiek apšaudītas, kā arī palūdza mani aizbraukt uzpildīt degvielu automobiļos. Es cēlos un braucu, tas varētu bijis būt ap plkst. 5.30 vai 6.00 no rīta. Rindā pēc degvielas stāvēju vismaz pusotru stundu, bet, kad biju piebraucis pie paša benzīntanka sūkņa, sākās ļoti stipras apšaudes, bija raķešu trieciens uz mūsu vietējo lidostu, kas vairāk bija militāra lidosta. Tā atradās no manis 4-5 km attālumā, pāri mežam, taču triecienu viļņi bija tik spēcīgi, un brīnumainā kārtā mašīna netika apgāzta. Visdrīzāk tāpēc, ka automašīnai logi bija vaļā, vilnis izgāja tai cauri. Cilvēki tika nogāzti zemē, sāka kliegt, raudāt, saukt bērnus. Tas bija drausmīgs skats. Tajā momentā biju sastindzis no bailēm, nezināju, kā rīkoties, tad pēc kādām 3 sekundēm prāts apskaidrojās, paņēmu auto un braucu mājās. Tajā laikā jau bija sācies haoss. Kad nonācu līdz mājām, visi bija transā no sprādzieniem, visdrīzāk lidostas dēļ. Raķešu sprādzienu viļņi bija jūtami mūsu mājās. Mums bija 9 stāvu māja ar trīs kāpņutelpām, kas šūpojās trieciena viļņos, es jutu, kā sienas un grīda šūpojas. Mēs gribējām braukt prom uzreiz, taču pārdomājām, jo pilsētā bija palikusi manas meitenes ģimene, vecmāmiņas un vectētiņi izbrauca pirmajā dienā. Mēs 7-8 dienas pavadījām bumbu patvertnēs, kas bija tēva ofisā. Katru dienu modāmies no sprādzienu skaņām, taču jau 27.un 28.februārī tika apšaudīta pati pilsēta, lidoja raķetes visur, pilnīgi visur pilsētā, pa laukumiem, pa mājām, pa būvēm. Laikam 02.03. mēs sapratām, ka viss tiek apšaudīts, un mēs devāmies prom. Sākumā uz Dņepru, tad cauri pilsētām uz centrālo Ukrainu un palikām pilsētā tuvāk Moldovas robežai. Bija cerība, ka tuvāk robežai nebūs apšaužu. Pēc tam es braucu mācīties uz Latviju. Es iepriekš jau biju plānojis maģistra grādu iegūt ārvalstīs, taču Latvija deva lielāko atlaidi mācībām Rīgā, līdz ar to mērķtiecīgi braucu uz šejieni, nekur citur. Vecāki un ģimene palika Ukrainā, pie manis brauc mana meitene, parasti apmēram uz mēnesi. Tā viņa dzīvo Kijivā ar savu ģimeni. Mamma ar māsu ir bijušas pie manis. Uz Latviju es braucu caur Moldovu, Rumāniju un Norvēģiju, tikai tad tiku uz Latviju. Par palīdzību jau izstāstīju, universitāte ļoti palīdzēja finansiāli, iedeva ļoti lielu atlaidi mācībām. Finansiāli palīdz vecāki. Esmu ieguvis uzturēšanās atļauju, pats maksāju par dzīvošanu, cenšos atrast darbu. Principā tas ir viss, ja ir kādi jautājumi, ļoti labprāt atbildēšu." #AktivoIedzivotajuFonds #ActiveCitizensFund #EEAgrants #EEAgrantsLatvia Ukrainas iedzīvotāju stāsti Ukrainas iedzīvotāju stāsti: Ņina no Severskas Aicinām noskatīties Ukrainas iedzīvotāju stāstus par pieredzēto un pārdzīvoto, sākoties karam Ukrainā, došanos prom no Ukrainas un uzņemšanu Latvijā. Šis ir 9. video stāsts, ko stāsta Ņina no Severskas. Video stāsti top projektā "Stipri atbalstam". Projektu "Stipri atbalstam" īsteno biedrība "Sadarbības platforma" un tas tiek finansēts EEZ un Norvēģijas grantu programmas "Aktīvo iedzīvotāju fonds" ietvaros. Video stāsta tulkojums latviešu valodā: "Mani sauc Ņina, esmu no mazpilsētas Severskas, Bakhmutskas rajona. Tajā brīdī, kad sākās karš, es biju ārzemēs, bet pilsētā palika mana deviņus gadus vecā meita un mana māte. Kad tas viss sākās, agri no rīta, ap plkst. 6.00 vai 5.30, man piezvanīja mana mamma un teica, ka dzirdami sprādzieni, un viņa nesaprata, kas notiek, un es arī nesapratu, kas notiek. Taču, ņemot vērā 2014. gada pieredzi, es zināju, ka man ir jārīkojas nekavējoties, citādi var būt par vēlu. Apmēram nedēļu es mēģināju pierunāt mammu izbraukt, visu pamest, paņemt bērnu un braukt līdz robežai. Tas bija ļoti grūti, morāli man nebija nekādas atpūtas, visu laiku biju stresā. Aizbraukt pakaļ bērnam uz Doņeckas apgabalu arī nebija iespējams, jo sākumā nebija vilcienu vai elektrovilcienu. Māju mēs atstājām kaimiņu gādībā, līdzi paņēmām tikai pledus un bikses. Mums paveicās izbraukt pēdējā iespējamajā dienā. Kad mana ģimene izbrauca, jau nākamajā dienā no pilsētas nekur nebija iespējas izbraukt, nebija transporta. Tā bija veiksme, brīnums. Vispirms izbrauca uz Bahmutu, stāvēja tur vilcienā pa nakti ar izslēgtu gaismu, tad devās uz Kramatorsku un pēc tam uz Harkovu. Pēc mammas vārdiem Harkovā bija vienkārši elle, cilvēku pūlis stacijā, visi nobijušies, ar dzīvniekiem netika ielaisti, pūlī pazuda un pašķīrās ģimenes, (vecmāmiņa ar mazdēlu devās vilcienā, bet mamma ar meitu ne.) Cilvēki vienkārši stāvēja, jo nebija vietu, izmeta ārā liekos koferus. Viņi stāvēja visur, ejās un tamburos. Tad viņas devās uz Kijevu, vagoni vienkārši netika pat atvērti, jo nebija kur ielaist cilvēkus, cilvēki stāvēja uz perona, raudāja, bija nobijušies. Pēc tam devās uz Ļvovu, kur vietējie iedzīvotāji un brīvprātīgie dalīja ēdienu un dzērienus. Un tad pāri robežai uz Poliju, uz tuvāko pilsētu Peremišelu. Ceļojums ilga 4 dienas. Ar izslēgtām gaismām un cilvēku pūļiem. Polijā es beidzot satiku savu ģimeni. Es biju šokā par to, ko redzēju Polijas stacijā, man acīs riesās asaras... Daudzi mazi bērni, invalīdi, vecāka gadagājuma cilvēki, visi bija uz grīdas, uz segām, viņiem vienkārši nebija, kur iet. Brīvprātīgie vienkārši nespēja tikt galā ar tik lielu cilvēku plūsmu, tomēr viņiem bija silts ēdiens un bija, kur apsēsties. Sliktākais bija aiz muguras. Tad mēs devāmies uz Latviju, piereģistrējāmies. Pēc vīzas saņemšanas es uzreiz devos uz darbu, bērns uz skolu. Esmu apguvusi divus latviešu valodas kursus. Pēc 4 mēnešu uzturēšanās Latvijā es uzzināju, ka mana māja ir izpostīta, no pagalma ir nozagta visa mūsu tehnika. Kāpēc devāmies uz Latviju? Es jau pirms kara iepazinos ar vienu jaunu cilvēku, kurš dzīvo šeit, viņš mūs atveda uz šejieni un, protams, viņš mums palīdz visās lietās. Mums ir attēli ar izpostīto māju un pilsētu." #AktivoIedzivotajuFonds #ActiveCitizensFund #EEAgrants #EEAgrantsLatvia Ukrainas iedzīvotāju stāsti Ukrainas iedzīvotāju stāsti: Oksana un Eugenijs no Hersonas Aicinam noskatities Ukrainas iedzivotaju stastus par pieredzeto un pardzivoto, sakoties karam Ukraina, doanos prom no Ukrainas un uznemanu Latvija. un turpinoties jau 10 meneus. is ir astotais video stasts, ko stasta Oksana un Eugenijs no Hersonas. Video stasti top projekta Stipri atbalstam. Projektu Stipri atbalstam isteno biedriba "Sadarbibas platforma" un tas tiek finansets EEZ un Norvegijas grantu programmas Aktivo iedzivotaju fonds ietvaros. Video stasta tulkojums latvieu valoda: Mani sauc Oksana un manu viru Eugenijs. Mes esam no Hersonas pilsetas kreisa krasta. Musu pilseta bija ilgstoa okupacija, kura mes burtiski izdzivojam. Mums bija divstavu maja, suni, kaki un sava neliela saimnieciba. Mans virs bija celtnieks, bet es vairak stradaju kulturas joma. Neiespejami aprakstit visas bailes, ko mes pardzivojam, sajutas, kad virs tevis lido raketes un tu zini, ka tev ir 7 sekundes, lai pasleptos, bet tu stavi sastindzis no bailem, vai ari zini, ka krievu karaviri nelegali ielauas majas. Ja esat pazaudejis dokumentus, kas apliecina, ka ipaums ir jusu, jus esat pazudis, jo vini jus izliks no majam, parnems jusu maju un ievaksies taja ar jums vai bez jums. Cilveki ir aizbegui. Diemel musu pilseta ir palicis maz cilveku, parsvara vecaka gadagajuma cilveki, kuri nevar un nevelas aizbegt. Krievu karaviri meginaja ielauzties musu maja, bet viram izdevas vinus izdzit. Tapat teritorija, kas ir netalu no musu majas, spraga avin, mes taja laika slepamies pagraba, diemel maniem kaiminiem avin trapija pa maju. Labi, ka vini slepas pagraba, kas bija liela attaluma no majas.... un viniem ir tris berni, viniem viss ir zudis. Vini panema, ko vareja, un ari bega. Pec vairakam apaudem, musu majas bombardeanas un spradzieniem mes palikam ar izsistiem logiem un durvim, un mes nolemam, ka velamies dzivot! 2023. gada 20. janvari mes pametam dzimteni, izdalijam savas mantas visiem, kam tas bija vajadzigas, bet diemel es nevareju aizvest savu 88 gadus veco mati no Hersonas. Vina atteicas. Vina uzskatija, ka ja esot jamirst, tad tas jadara dzimtene. Man ir sapigi par to runat. Mes panemam ari divus sunus, paris koferus, un mes visi devamies uz nekurieni. Visu celojuma laiku mani mierinaja vieniga doma, ka esmu kopa ar viru. Tas mani visvairak iedroinaja. Latvija ieradamies 22.01.23 - loti atri. Ierodoties stacija, mes uzreiz sakam meklet, kur parnaknot, cilveki saka mums palidzet. Es pat nezinaju, kura pilseta mes bijam, jo biju loti liela stresa. Galu gala mums tika nodroinata vieta krizes centra, kur parnaknot, mes nomazgajamies dua, tikam paedinati un devamies gulet. Jau sen nebijam gulejui tik mierigi, bez sirenu un avienu trokna. 23.01.2023. mes ieradamies Riga, un mums apsolija, ka mus izmitinas. Es nezinaju, kur mes braucam, bet es tik loti gribeju doties majas, un sapratu, ka man vairs nav maju. Rigas dzelzcela stacija mani sagaidija Nina Kvitnickaja, kura, ka izradijas, ir no Rigas ukrainu kopienas un jau ilgu laiku dzivo Riga. Vina mus uznema, pabaroja, deva naktsmajas un palidzibu. 23. janvara vakara sapratu, ka beidzot esam droiba, ka mums viss bus kartiba. Mes jau meklejam darbu. Ar Ninas palidzibu mes nokartojam visus dokumentus. Es velos pateikt lielu paldies par viesmilibu ai valstij. Ninai, savukart, par to, ka izturejas pret mums ka pret gimeni un pienema mus ar visiem musu dzivniekiem. Lai mierigas debesis virs jums! #AktivoIedzivotajuFonds #ActiveCitizensFund #EEAgrants #EEAgrantsLatvia Ukrainas iedzīvotāju stāsti Ukrainas iedzīvotāju stāsti: Dmitrijs no Harkivas Aicinām noskatīties Ukrainas iedzīvotāju stāstus par pieredzēto un pārdzīvoto, sākoties karam Ukrainā un turpinoties jau 10 mēnešus. Šis ir septeītais video stāsts, ko stāsta Dmitrijs no Harkivas. Video stāsti top projektā "Stipri atbalstam". Projektu "Stipri atbalstam" īsteno biedrība "Sadarbības platforma" un tas tiek finansēts EEZ un Norvēģijas grantu programmas "Aktīvo iedzīvotāju fonds" ietvaros. Video stāsta tulkojums latviešu valodā: "Mani sauc Dmitrijs. Mēs ar saviem radiniekiem dzīvojām Harkivā. Tas viss sākās 2022. gada 24. februārī, 5 no rīta. Mēs pamodāmies no raķešu triecienu skaņām un raķešu skaņām, kas lidoja pār mūsu mājām. Mēs sapratām, ka Krievijas Federācija ir sākusi savu uzbrukumu Ukrainai. Mēs bijām Harkivā nedēļu. Pirmajā dienā bija apšaudes, otrajā dienā pilsēta tika apšaudīta ar raķešu sistēmām, pēc tam 500 metru attālumā no mūsu mājas sprāga raķetes. Tad no krievu lidmašīnām tika apmētātas daudzdzīvokļu daudzstāvu mājas ar kasešu bumbām (deviņ stāvu mājas, divpadsmit stāvu mājas un sešpadsmit stāvu mājas). Pēc nedēļas mēs sapratām, ka ir jāevakuējas no Harkivas pilsētas. Mums no pilsētas izbraukt palīdzēja mans kūms ar savu auto, jo sabiedriskais transports vairs nekursēja nekāds. Es ar trīs bērniem aizbraucu līdz stacijai, no kuras bija jābūt evakuācijas vilcienam uz Ļvivu. Mēs tur nogaidījām no 9 rītā līdz pusnaktij, lai varētu iesēsties vilcienā. Cilvēku bija ļoti daudz, tūkstošiem cilvēku. Kamēr mēs gaidījām iekāpšanu, virs mums nemitīgi lidoja krievu lidmašīnas, netālu bija dzirdami sprādzieni. Mēs Ļvivā ieradāmies nākamajā dienā pulksten astoņos. Tur mums ļoti palīdzēja vietējie brīvprātīgie, deva pajumti. Mēs pie viņiem palikām dažas dienas, kamēr varējām tikt autobusā uz Poliju. Tad mēs pārsēdāmies vilcienā un braucām uz Varšavu. No Varšavas ar lidmašīnu devāmies uz Rīgu. Rīgā ieradāmies 2022. gada 10. martā. No Rīgas mūsu radinieks ar auto mūs aizveda uz Liepāju, tur arī šobrīd atrodamies. Pilsētas dome mums ir nodrošinājusi dzīvojamo platību - vienistabas dzīvokli, palīdzējusi finansiāli ar vienreizējo pabalstu. Mani bērni mācās skolā, mums viss ir labi. Esam pateicīgi visiem, kas mums palīdzējuši. Visu to labāko!" #AktivoIedzivotajuFonds #ActiveCitizensFund #EEAgrants #EEAgrantsLatvia Ukrainas iedzīvotāju stāsti Ukrainas iedzīvotāju stāsti: Eugenijs no Poltavas Aicinām noskatīties Ukrainas iedzīvotāju stāstus par pieredzēto un pārdzīvoto, sākoties karam Ukrainā un turpinoties jau 10 mēnešus. Šis ir sestais video stāsts, ko stāsta Eugenijs no Poltavas. Video stāsti top projektā "Stipri atbalstam". Projektu "Stipri atbalstam" īsteno biedrība "Sadarbības platforma" un tas tiek finansēts EEZ un Norvēģijas grantu programmas "Aktīvo iedzīvotāju fonds" ietvaros. Video stāsta tulkojums latviešu valodā: "Mani sauc Eugenijs, esmu dzimis un dzīvoju Poltavā, Poltavas apgabalā, Ukrainā. 2022. gada 24. februārī es pamodos sešos no rīta, kad pie manām durvīm klauvēja mamma. Viņas vārdi bija: "Viss, ir sācies karš". Es kā cilvēks, kuram nav nekā kopīga ar armiju, aizsardzības spēkiem, pat nesapratu, kas ir noticis. Tāpēc, apspriežoties ar ģimeni, tika pieņemts lēmums braukt uz pilsētu, iepirkt produktus, kas ilgi glabājas un degvielu. Tikai iebraucot no piepilsētas pilsētā, ieraugot milzīgos sastrēgumus, kas sastāvēja no automašīnām ar Harkivas numuriem un pāri mūsu galvām lidojošajām lidmašīnām, mēs apzinājāmies notikušā apmērus. Mūsu pilsētai vēl, ja tā var teikt, paveicās, jo krievi netika līdz mūsu pilsētai, tos varonīgi aizkavēja mūsu aizsardzība pie pilsētas Ahtirka. Krievi tā uzbruka šai mazajai pilsētai ar 50 000 iedzīvotājiem, ka nolīdzināja to ar zemi, neatstājot nevienu neskartu ēku. Mēs katru vakaru dzirdējām atlidojošo raķešu sprādzienus un novērojām sprādzienu uzplaiksnījumus, kas tumsā bija tikai stiprāki un skaļāki. Pēc krievu atkāpšanās no Harkivas, sprādzienu skaņas vairs nesasniedza mūs, bet katru dienu dzirdamās gaisa trauksmes, kā arī atlidojušās raķetes vai bezpilota lidaparāti, neskatoties uz visiem centieniem, neļāva aizmirst par esošo karu. Pirmās pāris dienas bija laikam pašas nervozākās katram Ukrainas pilsonim. Tagad, pēc 10 mēnešu ilga kara, virs mums joprojām lido raķetes, bezpilota lidaparāti, bet mēs esam pieraduši un vairs tik asi nereaģējam kā sākumā. Pēc krievu uzbrukumiem mūsu elektrostacijām, siltumtīkliem, mums sākās problēmas ar elektrību. Pēc pirmā uzbrukuma nebija elektrības veselu diennakti. Pazuda sakari, internets, tiešām mēs sapratām, cik mēs esam atkarīgi no elektrības, cik mūsu mūsdienu dzīve ir atkarīga no elektrības. Šobrīd situācija ir daudz labāka, elektrība ir, taču atkarīga no dienas stundas. Katrs cenšas pielāgoties, katram ir savas metodes. Tie, kas var atļauties, pērk ģeneratorus, kas nevar, tie gādā akumulatorus, sveces. Paveicies, ka lielie veikali un tirgotāji ļauj uzlādēt tehniku. Grūti ir visiem, taču mums nav grūtāk par tiem, kuri atrodas ierakumos un aizsargā mūs. Tāpēc mēs nesūdzamies un ticam mūsu uzvarai. Viss būs labi." #AktivoIedzivotajuFonds #ActiveCitizensFund #EEAgrants #EEAgrantsLatvia Ukrainas iedzīvotāju stāsti Ukrainas iedzīvotāju stāsti: Anna no Odesas Aicinām noskatīties Ukrainas iedzīvotāju stāstus par pieredzēto, sākoties karam Ukrainā, un to, kā nokļuvuši un patvērumu raduši Latvijā. Šis ir piektais video stāsts, ko stāsta Anna. Video stāsti top projektā "Stipri atbalstam". Projektu "Stipri atbalstam" īsteno biedrība "Sadarbības platforma" un tas tiek finansēts EEZ un Norvēģijas grantu programmas "Aktīvo iedzīvotāju fonds" ietvaros. Video stāsta tulkojums latviešu valodā: "Sveicināti! Mani sauc Anna, mēs esam atbraukuši no Ukrainas. Es un mani trīs bērni - vecākā meita - Sofija, vidējā meita - Margarita un Jevgēnija. Atbraucām no Odesas. Sākās viss 24. februāra naktī. Pamodāmies no šausmīgiem trokšņiem. Nevarējām saprast, kas ir par problēmu. Bija daudz ziņojumu, ka ir sācies karš. Sākās sprādzieni, bērnus ātri vedām koridorā. Kas tajā brīdī bija mugurā, tādi arī bijām. Aptināmies ar segām. Tā mēs dzīvojām, mācījāmies līdz aprīlim. Aprīlī mēs sapratām, ka slēpties koridoros, pagrabos nav iespējams. Darba nav, mācības nenotiek. Izlēmām braukt prom. Ilgi domājām, uz kuru valsti doties. Biļetes iegadāties bija neiespējami. Aptuveni 3 nedēļas monitorējām. Tās vienkārši nevarēja iegādāties. Ne vilcieniem, ne autobusiem, nekādiem maršruta autobusiem. Man teica, ka ir iespējams braukt no Ļvovas. Ka palīdz nokļūt. Taču uz vilcieniem bija šausmīgas rindas. Izdevās mums nopirkt autobusa biļetes. Atbraucām uz Varšavu. Mums tur ļoti palīdzēja latvieši. Paldies brīvprātīgajam vārdā Jānis, kas mūs no Varšavas atveda uz Rīgu. Rīgā mūs pieņēma ģimene. Viņi mums iedeva tā saucamo startu, izmitināja. Paldies, Ingai, Ilmāram un Ivaram. Šobrīd mēs esam pārvākušies, īrējam dzīvokli, esmu iekārtojusies darbā. Tā ar bērniem arī dzīvojam. Divas vecākās meitas mācās attālināti, ja to var nosaukt par attālinātām mācībām. Jaunākā meita mācās pirmajā klasē, mācās latviešu valodu. Mācības nevar nosaukt īsti par mācībām, drīzāk pašmācība, jo regulāro gaisa trauksmju, apšaužu un elektrības problēmu dēļ mums visiem ne vienmēr ir sakari. Vairāk mācāmies patstāvīgi. Paldies!" #AktivoIedzivotajuFonds #ActiveCitizensFund #EEAgrants #EEAgrantsLatvia Ukrainas iedzīvotāju stāsti Ukrainas iedzivotaju stasti: Viktorija no Hersonas Aicinām noskatīties Ukrainas iedzīvotāju stāstus par pieredzēto, sākoties karam Ukrainā, un to, kā nokļuvuši un patvērumu raduši Latvijā. Šis ir ceturtais video stāsts, ko atklāj Viktorija. Video stāsti top projektā "Stipri atbalstam". Projektu "Stipri atbalstam" īsteno biedrība "Sadarbības platforma" un tas tiek finansēts EEZ un Norvēģijas grantu programmas "Aktīvo iedzīvotāju fonds" ietvaros. Video stāsta tulkojums latviešu valodā: "Sveicināti, mani sauc Viktorija. Mani vecāki ir ukraiņi un es arī. Bija laiks, kad dzīvojām Lietuvā, arī Latvijā. Lietuvā es pabeidzu pirmo klasi. Taču pēdējos 25 gadus dzīvojām Ukrainā, Hersonas apgabala Oļeški pilsētā, kas ir uzreiz pēc Antonova tilta, krustcelēs starp Krimu un jūru. Šajās vietās ir ļoti smagas kaujas. Ir decembris. Pilsēta tur ir iznīcināta kopš okupācijas. Kā tas sākās? Man pagājušā gada novembrī piedzima bērns. Zīdainis naktīs, protams, ļoti bieži mostas. Nu lūk, februārī manam mazulim bija 3 mēneši. 23.februārī fotografējam meitiņu. Viņa ilgi nevarēja aizmigt un plkst. 04.15 novibrēja gulta. Līdz pēdējam negribējām ticēt, ka tas ir sācies, ka var sākties karš. Tad atkal nodrebēja gulta un atslēdzās elektrība. Tad es pamodināju vīru. Vēlāk mēs uzzinājām, ka tiek bombardēta hidroelektro stacija un tādēļ pazuda elektrība. Tas bija briesmīgi. Protams, viss miegs pazuda pavisam un uz ļoti ilgu laiku. 2 turpmākās nedēļas nevarēju gulēt, lietoju tabletes pret galvassāpēm. Pamodinājām bērnus, vīrs aizgāja pēc maizes un ūdens. Sajūtas bija tādas, ka tie tanki tūlīt paies garām, cauri pilsētai un viss. Taču tehnika turpināja pārvietoties ļoti ilgu laiku. Kā mēs bēgām? Mēs mēnesi bēgām. Pirmajā naktī mēs aizbraucām un dzīvojām blakus centrālajam tirgum. Tieši krustcelēs, kur arī pārvietojās visa tehnika. Pirmie tanki, kas iebrauca pilsētā, ļoti slikti orientējās pilsētā un apkārtnē. Brauca pa visu pilsētu. Mēs aizbraucām pie māsas. Viņai ir māja, zemes gabals pie upes, pilsētas otrā galā. Taču tad sapratām, ka tā bija liela kļūda. Visu laiku bija gaisa uzlidojumi. Bombardēja, par tiltu bija smagas cīņas. Tas bija murgs. To paspilgtināja bombardēšanas skaņu atbalss ūdenī. Mēs, 15 cilvēki, ar zīdaini sēdējām pagrabā, 2x2 m. Man vēl bija pēc Covid stāvoklis, vēnu varikoze. Man tas bija murgs. Vēl papildus - mazulis ļoti sala. Nākamajā dienā mēs devāmies citur. Paziņām bija apsildāms pagrabs, no kura pēc tam nelīdām ārā vēl 12 dienas. Man spieda ēst, lai man no stresa nepazūd piens. Gatavoja ēdienu ugunskurā. Elektrība bija periodiski. Gāzes nebija, tāpēc gatavojām ugunskurā starp apšaudēm. Pirmo reizi mājās mēs atgriezāmies 8.martā. Pirmo reizi mēs varējām kaut ko nopirkt bērnam. Mājās bija ļoti mitrs un auksts, jo nebija apkures. Pāris naktis palikām mājās, taču tad naktīs mēs devāmies uz apsildāmo pagrabu, jo bija bail. Viss tika bombardēts. Šīs neizturamās apšaužu skaņas bija dzirdamas. Bija pat dzirdamas apšaudes Černobajevkā. Tas no mums ir aptuveni 30 km attālumā, bet apšaudes bija dzirdamas. Nespējot šo izturēt, kā arī esam no daudzbērnu ģimenes. Man ir jaunāki brāļi, 18, 20 un 22 gadu veci. Viņus krievi sāka ķerstīt, presēt, meklēja dažādus tetovējumus. Viss palika sliktāk. Mums izdeva ģimenei tikai pa vienam maizes klaipam katram cilvēkam. Tas visai ģimenei ir maz. Vīrs, ejot pēc maizes, ņēma līdzi abus vecākos dēlus, kuriem ir 10 un 12 gadi. Stāvēja rindās 5h, sakaru nebija. Mana sirds katru reizi apšaudēs sarāvās. Nezināju kas ar viņiem notiek. Morāli tas bija ļoti grūti. Karš un nav sakaru. Tieši mēnesi vēlāk, 24.martā mēs nolēmām izbraukt no Hersonas apgabala. Mēs, mani vecāki ar ģimeni, audžuvecāki, kuriem ir trīs vienpadsmit gadīgi bērni, es ar ģimeni, mana māsa ar mazo māsasdēlu (3 gadi). Mēs izlēmām braukt pa ceļu, frontes līniju, kas ved gar Nikolajevu. Tur nekad nav bijis zaļais koridors. Caur Staņislavu, Aleksandrovku, kur bija viņu krematorijas un tehnika. Tas bija murgs. Ceļu, kuru parasti var veikt vienā stundā un 40 minūtēs, mēs braucām 12 stundas. Mēs sākām braukt. Sākās apšaude, mēs atgriezāmies, nogaidījām ciema nomalēs. Gaidījām apšaudes beigas. Tad atkal braucām. Tad bija posteņi, pastāvīgas pārbaudes. Bērni bija šausmīgi nobijušies, meitai asiņoja deguns no stresa, tas bija morāli smagi. Tad beidzās ceļš. Mums nācās braukt pa mīnu lauku. Tikām tanku apšaudē, bet, par laimi, tikām līdz Nikolajevai. Tur arī pārnakšņojām. Nakts bija ļoti trokšņaina. Tajā naktī tika notriekti vairāki lidaparāti. Nākamajā dienā uz to māju, kur nakšņojām, atlidoja raķete, bet mēs jau bijām ceļā uz Odesu. No Odesas mēs devāmies uz Moldovu, no Moldovas mēs 42h braucām uz Rīgu. Ceļš bija smags, mazulīte ļoti kliedza, īpaši kalnos no spiediena. Pasažieriem periodiski neizturēja nervi, bet mēs sapratām, ka neko nespējam mainīt. Bija neērti, taču neko nevarējām izdarīt. Ieradāmies Latvijā. Šeit mūs uzņēma. Šeit dzīvo mana māsa, un cilvēki, latvieši, kas pie viņas nāca uz masāžām, dzirdēja, ka viņas māsa brauc uz Latviju, uzzināja visu informāciju, ieņēma rindas. Nepazīstami cilvēki, viņi mūs sagaidīja. Smadzenes nespēja strādāt. Viņi visu palīdzēja un teica priekšā, kas jādara, jāraksta. Šeit man steidzami nācās operēt vēnas. Vēl viena milzīga pateicība ārstiem, kas to visu izdarīja. Vīrs strādā, mēs īrējam dzīvokli. Nesen pārvācāmies uz lielāku dzīvokli. Bērni apmeklē skolu, mūzikas skolu. Mēs esam pateicīgi, ka šeit ir saprotoši cilvēki. Satiekam mēs dažādus cilvēkus ar dažādiem viedokļiem, bet esam pateicīgi par sapratni. Mēs mācāmies. Bērniem ir ļoti grūti mācīties latviešu valodā. Tas ir fakts, bet mēs cenšamies un saprotam, ka šeit ir silts, ir elektrība, nebombardē. Mēs salecamies no skaļiem trokšņiem. Tā ir, bet paldies!" #AktivoIedzivotajuFonds #ActiveCitizensFund #EEAgrants #EEAgrantsLatvia Ukrainas iedzīvotāju stāsti Ukrainas iedzivotaju stasti: Anastasija no Hersonas Aicinām noskatīties Ukrainas iedzīvotāju stāstus par pieredzēto, sākoties karam Ukrainā, un to, kā nokļuvuši un patvērumu raduši Latvijā. Šis ir trešais video stāsts, ko atklāj Anastasija. Video stāsti top projektā "Stipri atbalstam". Projektu "Stipri atbalstam" īsteno biedrība "Sadarbības platforma" un tas tiek finansēts EEZ un Norvēģijas grantu programmas "Aktīvo iedzīvotāju fonds" ietvaros. Video stāsta tulkojums latviešu valodā: "Mani sauc Anastasija Rizanova. Dzimusi esmu Hersonas apgabalā, pilsētas Golaja Pristanj, kas atrodas upes kreisajā krastā. Karš mums sākās 24.februāra rītā plkst. 05.20. Mēs pamodāmies no tā, ka ļoti skaļi rēja suņi. Kad palūkojāmies pa logu, mēs redzējām kaut kādu spilgtu gaismu pie horizonta, dzirdējām skaļus sprādzienu trokšņus. Man piezvanīja vīra māsa, raudāja. Teica, ka ir sācies karš un viņus apšauda. Es piezvanīju savai kūmai, pamodināju viņu. Teicu, lai kravā mantas un brauc no pilsētas uz laukiem. Mums šķita, ka ārpus pilsētas būs drošāk. Mēs pamodinājām bērnus un devāmies uz laukiem pie maniem vecākiem. Pasēdējām tur dažas stundas un sapratām, ka nav starpības vai esi pilsētā vai laukos, bīstami ir visur. Visu laiku mēs sēdējām mājās, vairākas reizes domājām aizbraukt uz neokupētu teritoriju, taču katru reizi mūs apstādināja tas, ka tika apšaudītas mierīgo iedzīvotāju kolonnas, kas dodas ceļā. Mēs redzējām, cik daudz cilvēku tur nomira. Mēs negribējām riskēt ar savām un savu divu bērnu dzīvībām. Nodzīvojām pusgadu okupācijā un augustā mēs tomēr saņēmāmies izbraukt, jo pēdējais piliens bija tas, ka pie mums atnāca krievi ar šaujamieročiem un vaicāja vai nacisti mums nedara pāri. Tas bija ļoti smagi, ļoti baisi, jo nezinājām, kas viņiem prātā. Vienā brīdī viņi laipni smaida un nākamajā vienkārši nošauj. Cauri pilsētai pārvietoties bija ļoti bīstami. Viņi bija visur, bija pārbaudes posteņi. Visur tika pārbaudīti dokumenti. Viņi laipni smaidīja, teica, ka mums palīdzēs, izglābs no nacistiem, banderoviešiem un visas Ukrainas varas. Mēs izlēmām braukt caur Krimu, jo citas izvēles nebija. Bija ļoti bail braukt cauri Krievijas Federācijas teritorijai. Mēs sapratām, ka esam agresora valstī. Mēs klusējot un nolaiduši galvas braucām. Centāmies visur runāt krieviski, lai kaut kā sev nodrošinātu drošību. Kad apmetāmies viesnīcās, mums stāstīja pilnīgas muļķības, kas mums nekad pat prātā nav nākušas - ka pie mums Hersonā ir ASV uzceltas biolaboratorijas, ka zosīm galvās tiek ievietoti čipi un tās iznīcina krievu armiju un krievus. Ka mums esot nevis Ukraina, bet visu Ukrainu vada amerikāņi. Ka notiek visādi brīnumi biolabaratorijās. Tādas muļķības... Mēs tikām līdz Latvijai piecu diennakšu laikā. Robežu šķērsojām ātri. Ilgāk pārbaudīja vīriešus, taču mums paveicās. Mums tikai pajautāja, kāpēc dodamies prom. Vīrs atbildēja, ka nav vairs darba, līdz ar to nav par ko barot bērnus un ģimeni. Apsolīja atgriezties līdz ko iestāsies miers un būs droši. Dodas tikai piepelnīties, lai atrisinātu īslaicīgas finansiālās grūtības. Šeit mūs sagaidīja ļoti jauki cilvēki, esam viņiem ļoti pateicīgi. Viņi mūs izmitināja. Mēs īrējam no viņiem dzīvokli. Dzīvoklis sākotnēji bija pilnīgi tukšs, taču dienas laikā dzīvokļa saimnieki palīdzēja to iekārtot un šobrīd mēs esam ļoti draudzīgās attiecībās ar viņiem. Mūsu bērni un viņu bērni ir apmēram viena vecuma. Viņu meita brauc pie mums ciemos, mūsu vecākā meita brauc ciemos pie viņiem. Mēs tiekamies, esam ļoti pateicīgi šiem cilvēkiem. Kad iestāsies miers un tas būs iespējams, es ļoti ceru, ka viņi atbrauks ciemos pie mums uz Ukrainu. Es viņiem saku, ka mūsu mājas ir viņu mājas, jo es nespēju iedomāties, kā būtu, ja nebūtu šo cilvēku. Mans vīrs ir atradis darbu, strādā par taksistu. Es pati vairāk nodarbojos ar palīdzības sniegšanu tādiem pašiem ukraiņu bēgļiem, kāda biju pati. Palīdzu sakārtot dokumentus, palīdzu atrast dzīvesvietu, jo tas ir laikietilpīgs process. No iebraukšanas brīža līdz dokumentu saņemšanai un jebkādu sociālo pabalstu saņemšanai paiet apmēram 40 dienas. Cilvēkiem nav par ko dzīvot, viņi nezina ne valsti, ne valodu. Ir ļoti grūti būt vienatnē svešā valstī, tāpēc mēs esam kopā, palīdzam viens otram ar ko vien spējam. Es ļoti vēlos atgriezties mājās. Līdz ko es izdzirdēju par Hersonas atbrīvošanu, jau domāju kravāt mantas, taču pēc tam uzzināju, ka kreisais upes krasts ir ļoti bīstams. Tur, kur atrodas manas mājas, viss ir mīnēts. Tur atrodas krievi. Viņi ir apdzīvojuši visas pamestās mājas. Man nav zināms, vai man vispār būs, kur atgriezties, bet jebkurā gadījumā plānoju atgriezties mājās. Šeit ir ļoti labi, šeit ir ļoti brīnišķīgi cilvēki, bet es vēlos mājās. " #AktivoIedzivotajuFonds #ActiveCitizensFund #EEAgrants #EEAgrantsLatvia Ukrainas iedzīvotāju stāsti Ukrainas iedzivotaju stasti: Nadja no Kramatorskas Aicinām noskatīties otro video stāstu sērijā par Ukrainas iedzīvotājiem, kas apmetušies Latvijā. Nadja no Ukrainas, Kramatorskas Doņeckas apgabalā stāsta par kara sākumu Ukrainā, ceļu līdz Latvijai un to, kā tika uzņemta un dzīvo Rīgā. Video stāsti top projektā "Stipri atbalstam". Projektu "Stipri atbalstam" īsteno biedrība "Sadarbības platforma" un tas tiek finansēts EEZ un Norvēģijas grantu programmas "Aktīvo iedzīvotāju fonds" ietvaros. Video stāsta tulkojums latviešu valodā: "Sveicināti, mani sauc Nadja, esmu no Ukrainas, Kramatorskas pilsētas, Doņeckas apgabala. Viss sākās pēkšņi, kaut gan mums pirms tam jau lūdza sakārtot ceļojuma somas. Mēs līdz pēdējam brīdim atteicāmies tam ticēt. Neviens nevarēja noticēt, ka 21.gadsimtā atkal sāksies karš. Ka mums nāksies pamest savas mājas. Galu galā mūs atstāja bez izvēles iespējām. Pa savas mājas logu es redzēju kā cilvēki bēga ar raudošiem bērniem. Viņi sēdās automašīnās, meta tajās savas mantas, pēdējos savas dzīves gabaliņus. Bet manā galvā bija tikai viens jautājums: "Kur?". Visa valsts tajā brīdī bija ugunīs. Visos ziņu kanālos bija tikai viens- sācies karš. Savu pilsētu mēs pametām, braucot ar vilcienu. Pirmkārt, tas, ko mēs redzējām, bija pavadoņi, kas mūs sagaidīja ar smaidu, atbalstu. Mēs esam ļoti pateicīgi viņiem. Visu ceļu mūs nodrošināja ar karstu tēju un kafiju, kas bija bezmaksas un jebkādā daudzumā. Cik vien katrs vēlējas, nebija nekādu ierobežojumu. Vēlreiz paldies Ukrainas pavadoņiem, mēs lepojamies ar Jums! Mēs lepojamies, ka mums ir tādi vīrieši, kas nostājas par savām valsts sievietēm un ir to atbalsts. Pēc tam mēs ieradāmies Ušgorodā. Tika organizēts bezmaksas transports līdz robežai. Jau iepriekš bijām izlēmuši, ka dosimies uz Rīgu. Robežu šķērsojām ļoti ātri, tā nebija tik pilna kā citas. Mēs nokļuvām Slovākijā. Tur mūs sagaidīja tikpat laipni - ar karstu tēju, ēdienu, nepieciešamajām precēm. Tur mēs pārnakšņojām viesnīcā, iepirkāmies, atpūtāmies un atkal devāmies ceļā. Latvijā mēs nokļuvām, pateicoties manam draugam. Viņš Latvijā strādā jau apmēram piecus gadus. Arī kara sākumā bija tieši šeit-Latvijā. Viņš mums atbrauca pretī uz Slovākiju un atveda uz Rīgu. Mēs bijām 6 cilvēki. Es atbraucu uz Latviju kopā ar savu kaķi. Ceļā mēs apstājāmies tikai, lai ātri ieturētu ēdienreizes. Ieradāmies Rīgā. Šeit mēs pārnakšņojām viesnīcā un līdz brīdim, kamēr nenokārtojām visas nepieciešamās formalitātes, īrējām viesnīcas par saviem privātajiem līdzekļiem. Latvijā mums tika sniegts ļoti daudz palīdzības. Pie mums vērsās un jautāja, kas mums ir nepieciešams - vai ir nepieciešams apģērbs, dzīvesvieta vai ēdiens, deva kontaktinformāciju, zvanīja, tika piedāvātas bezmaksas uzturēšanās iespējas, mēģināja atrast mums nepieciešamo. Palīdzības bija ļoti daudz, atbalsta bija ļoti daudz. Bija grūti, mēs tikām galā. Esmu ļoti pateicīga Latvijai par šādu mums sniegto palīdzību. Pa šo laiku, dzīvojot Rīgā, mēs, protams, esam pie visa pieraduši. Ielu nosaukumi vairs nav tik sveši un biedējoši, nav biedējoša valoda. Mēs mācāmies valodu, cenšamies saprast cilvēkus, cenšamies, lai mūs saprastu. Personīgi es jau strādāju, strādāju jau sen. Man patīk mans darbs, mans kolektīvs. Visas kolektīvā ir ļoti jaukas meitenes. Visas ir latvietes. Sagaidīja mani ar mīlestību, neviena man pāri nedarīja. Es ļoti baidījos un nesapratu, kā es strādāšu citā valstī, nezinot valodu, bet pateicoties tam, ka viņas man māca savu valodu, un es viņām savu, mēs dzīvojam draudzīgi. Paldies viņām. Ir labi. Es īrēju dzīvokli, kas ir ļoti mājīgs. Dzīvokļa saimnieki ir ļoti jauki un atsaucīgi, tāpat mājas iedzīvotāji ir par Ukrainu. Katrs cenšas pienākt un pateikt, ka ir ar mums un ir pret šo karu. Diemžēl karš pie mums Ukrainā vēl turpinās, un mēs pagaidām dzīvojam Rīgā." #AktivoIedzivotajuFonds #ActiveCitizensFund #EEAgrants #EEAgrantsLatvia Ukrainas iedzīvotāju stāsti Ukrainas iedzīvotāju stāsti: Irina no Luganskas Aicinām noskatīties Ukrainas iedzīvotāju stāstus par pieredzēto, sākoties karam Ukrainā, un to, kā nokļuvuši un patvērumu raduši Latvijā. Šis ir pirmais video stāsts, ko atklāj Irina, kas šobrīd apmetusies Jēkabpilī. Video stāsti top projektā "Stipri atbalstam". Projektu "Stipri atbalstam" īsteno biedrība "Sadarbības platforma" un tas tiek finansēts EEZ un Norvēģijas grantu programmas "Aktīvo iedzīvotāju fonds" ietvaros. Video stāsta tulkojums latviešu valodā: "Sveicināti, mani sauc Irina, esmu no Ukrainas. Dzimusi esmu Hersonas apgabalā, dzīvoju Luganskas apgabalā. Karš man sākās tāpat kā visiem ukraiņiem, 24.februarī, 6 no rīta. Mēs izdzirdējām, kā mūs bombardē. Šīs sajūtas nav iespējams aprakstīt, smagi to atcerēties. Es un mana ģimene, tas ir, vīrs un divi bērni, zinām, ko nozīmē dzīvot, nakšņot un ātri lēkt pagrabā. Luganskas apgabalu okupēja samērā ātri, taču ieroču un ložu skaņas mēs dzirdējām visu laiku, kamēr vien varējām palikt savās mājās. Mēs nepieņēmām lēmumu izbraukt uzreiz, jo mums šķita, ka tas nav iespējams, ka tas nevar būt, ka tas neieilgs, ka tas beigsies tagad. Domājām, ka sēdīsies pie sarunu galda, ka kaut kas ir jāsaprot, ka to pārtrauks. Tāpēc mājās mēs palikām 85 kara dienas, nepārtraukti dzirdot frontes trokšņus. Mums sākās briesmīgs laiks ne tikai tāpēc, ka sākās karš, bet sākās okupācija. Tas ir ļoti smags dzīves pārbaudījums, kad baidies no katra trokšņa, katras kustības pa ceļu, pa ielu. Staigāja milicijas pārstāvji, tā viņus nosauksim, pārbaudīja telefonus, pārbaudīja, vai ir kādi sakari ar mūsu armiju. Cilvēkus bez jebkādiem paskaidrojumiem veda uz pagrabiem ar maisiem uz galvas, mājās neatgriezās. Arī tagad tas tā notiek, tikai tagad nav par to tik daudz informācijas, jo mana pilsēta divus mēnešus ir bez interneta, bez sakariem, ir dziļa okupācija. Mēs izlēmām doties prom tad, kad es sāku pamanīt, ka ir sākušies neatgriezeniski psihiskie, pat ne tikai psiholoģiskie procesi bērnos. Tā kā frontes līnija neļāva to šķērsot, mūsu lēmums bija braukt cauri Krievijas Federācijai uz Latviju. Mums tajā brīdī tas šķita vienīgais pareizais lēmums, mēs to nenožēlojam. Mums nebija nekādu sakaru ar kādu, nekādas informācijas, kur un kā braukt. Mēs vienkārši izbraucām no mājām, pārvarējām piecus pārbaudes posteņus ar vīra izģērbšanu, mantu pārbaudēm. Uz robežas mūs pratināja vien četras stundas, taču mūs izlaida. Krievijas teritoriju šķērsojām bez šķēršļiem. Muitas zonā, uz robežas Krievija-Latvija, kā mēs pēc tam uzzinājām, mums principā paveicās, jo mūs diezgan ātri izlaida tai cauri. Jau pie Terehovas robežpunkta mēs zvanījām palīdzības tālrunim ukraiņiem, kuriem ir nepieciešams patvērums. Centrs mūs novirzīja uz Jēkabpili. Šeit mums sniedza dažādu palīdzību. Viss bija ātri, viss bija kvalitatīvi, humāni, patīkami. Esmu bezgalīgi pateicīga. Arī tagad mēs atrodamies Jēkabpilī. Vīrs strādā, bērni mācās skolā, es darbojos sabiedriskajā sfērā. Tā arī dzīvojam. Paldies Latvijai, vienkārši bezgalīgs paldies visiem, kas nepaliek malā un palīdz ukraiņiem! Bez palīdzības Ukraina netiks galā. Paldies visiem, paldies gan valstij, gan brīvprātīgajiem, gan dienestiem, kas palīdz. Bezgalīgs paldies!" #AktivoIedzivotajuFonds #ActiveCitizensFund #EEAgrants #EEAgrantsLatvia  
Turpinās darbs, atbalstot Ukrainas iedzīvotājus, kas apmetušies LatvijāProjektā "Stipri atbalstam", iesaistot brīvprātīgos, turpinās praktiskas palīdzības sniegšana Ukrainas iedzīvotājiem, kas bēgot no kara, ieradušies Latvijā. Brīvprātīgie čakli un cītīgi šķiroja drēbes un citas noderīgas mantas, kas tika nogādātas Ukrainas iedzīvotājiem. Biedrības "Sadarbības platforma" projekts "Stipri atbalstam" tiek finansēts EEZ un Norvēģijas grantu programmas "Aktīvo iedzīvotāju fonds" ietvaros. #AktivoIedzivotajuFonds #ActiveCitizensFund #EEAgrants #EEAgrantsLatvia     
Brīvprātīgie iesaistās atbalsta paku gatavošanā Ukrainas iedzīvotājiemPalīdzam Ukrainai! Iesaistot brīvprātīgos, kas šķiroja un dalīja pakas, sarūpētas praktiskas un noderīgas lietas Ukrainas iedzīvotājiem. Brīvprātīgo iesaiste notika projektā "Stipri atbalstam". Biedrības "Sadarbības platforma" projekts "Stipri atbalstam" tiek finansēts EEZ un Norvēģijas grantu programmas "Aktīvo iedzīvotāju fonds" ietvaros. #AktivoIedzivotajuFonds #ActiveCitizensFund #EEAgrants #EEAgrantsLatvia 
Projektā "Stipri atbalstam" izskanējis seminārsProjektā "Stipri atbalstam" izskanējis seminārs, kura fokusā - viltus ziņas un kā izprast atšķirību starp uzticamām ziņām un maldinošu informāciju. Mūsu Youtube kanālā pieejams semināra ieraksts (krievu valodā): https://www.youtube.com/watch?v=0tmvWmkk-Eo Aicinām noskatīties! #AktivoIedzivotajuFonds #ActiveCitizensFund #EEAgrants #EEAgrantsLatvia 
Visa nepieciešamā informācija vienuviet - ukraiņiem, kuri ierodas Latvijā!Esam izveidojuši publisku Facebook grupu , kurā tiek apkopota un regulāri papildināta informācija ukraiņu valodā par palīdzības saņemšanas iespējām Latvijas pašvaldībās, kā arī - atbildīgo iestāžu kontaktinformācija un lielāko Latvijas pilsētu ģeogrāfiskās koordinātas. Informācijas apkopošana, atbalstot Ukrainas civiliedzivotājus, kas ierodas Latvijā, bēgot no kara, notiek projekta Stipri atbalstam ietvaros. Biedrības "Sadarbības platforma" projekts "Stipri atbalstam" tiek finansēts EEZ un Norvēģijas grantu programmas "Aktīvo iedzīvotāju fonds" ietvaros. Biedrība "Sadarbības platforma" 2022. gada martā uzsāka projektu "Stipri atbalstam", kura mērķis ir stiprināt Latvijas iedzīvotājus pilsoniski aktīvai rīcībai saistībā ar Ukrainā notiekošo karadarbību un tās izraisītajām sekām Ukrainā un Latvijā. Galvenās projekta aktivitātes būs veltītas brīvprātīgo iesaistei, apmācībām un psihoemocionālajai palīdzībai atbalsta sniedzējiem - biedrības biedriem un brīvprātīgajiem. Paredzēti arī pasākumi, kuros piedalās brīvprātīgie, sniedzot atbalstu Ukrainas situācijā cietušajiem un iesaistoties pilsoniski nozīmīgas aktivitātēs, kā arī veicinot dezinformācijas novēršanu un mazināšanu. Projekta vadītāja Lauma Celma stāsta: "Vērojot pēdējo mēnešu situāciju Ukrainā, nespējam palikt vienaldzīgi malā stāvot un domājām, kā, esot Latvijā, varam palīdzēt. Vēlamies sniegt savu artavu un ar dažādu atbalsta pasākumu palīdzību mudināt gan biedrības biedrus, gan plašāku sabiedrību darboties kā brīvprātīgajiem un sniegt šobrīd tik ļoti nepieciešamo palīdzību Ukrainas iedzīvotājiem. Mēs apmācīsim brīvprātīgos, lai tie varētu kvalitatīvi darboties un sniegt atbalstu Ukrainas situācijā cietušajiem, aicināsim būt pilsoniski aktīviem un iesaistīties dažādās aktivitātēs, kā arī pievērsīsim uzmanību cīņai pret dezinformāciju - meklēsim atbildes, kā izprast atšķirību starp uzticamām ziņām un maldinošu informāciju." Biedrības "Sadarbības platforma" projekts "Stipri atbalstam" tiek finansēts EEZ un Norvēģijas grantu programmas "Aktīvo iedzīvotāju fonds" ietvaros. Projekts noslēgsies 2023. gada 31. janvārī. Projekta kopējais budžets ir 9999.99 EUR. Papildu informācija: |
